Krievu Angļu Latviešu

VTA biedri

Kalbakas, lauku māja

Mierīga un mājīga vieta Smiltenes pievārtē, kur pavadīt lieliskas brīvdienas kopā ar ģimeni un draugiem


Meža Salas, atpūtas komplekss


Vējkalna nams, viesu māja


Jumurdas muiža, viesnīca

Lieliska atpūta no pilsētas trokšņiem un steigas



Sākums \ Velotūrisms \ Velomaršruts Tour de LatEst \

Drukāt




Velomaratona Tour de LatEst dienasgrāmata
Telefons: 64122011
E-pasts: tourdelatest@vidzeme.com
No 2010. gada 11. līdz 24. jūlijam Vidzemes Tūrisma asociācija organizēja grandiozu velomaratonu pa Vidzemei un Dienvidigauniju. Tā laikā vairāk nekā 100 maratona dalībnieku no astoņām valstīm (Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas, Lielbritānijas, Vācijas un Turcijas) 14 dienu laikā pieveica 1140 kilometrus.

 

 

Vasaras karstāko laiku var aizvadīt dažādi – var izmantot iespēju un kārtīgi nosauļoties, var baudīt peldēšanās priekus vai vienkārši nolīst ēnā, lai no saules stariem paslēptos. 112 piedzīvojumus alkstoši cilvēki no astoņām valstīm (Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas, Lielbritānijas, Vācijas un Turcijas) šīs vasaras karstākās dienas bija nolēmuši pavadīt uz velosipēdiem. No 11.-24.jūlijam velotūristi devās ceļā, lai apmeklētu Vidzemes un Dienvidigaunijas skaistākās vietas, gūtu jaunus iespaidus un baudītu Latvijas un Igaunijas lauku ainavu krāšņumu. Katram no dalībniekiem bija dota iespēja brauciena maršrutu nedaudz variēt, balstoties uz savām interesēm un fiziskajiem spēkiem. 14 dienu laikā vidēji tika veikti 1140 kilometri, visu distanci veica 50 velobraucēji, pārējie pievienojās braucienam atsevišķos tā posmos. Lūk, ieskats kādā brauciena dienasgrāmatā: 

12.jūlijs. Vakar plkst. 12os, atskanot lielgabala lodes šāviņam, ceļā no Siguldas Cēsu virzienā devās 85 riteņbraucēji - lieli, mazi, ar pieredzi un tādi, kas velotūrisma priekus baudīs pirmoreiz. Latvieši, igauņi, lietuvieši, ukraiņi, baltkrievi, vācietis, anglis un turks. Raiba kompānija.

Tas nekas, ka saule cepina un ārā ir 33 grādu svelme - noskaņojums ir lielisks un par veselu stundu ātrāk jau nonācām Līgatnē, kur mūs sagaidīja vietējie amatnieki, mākslinieki un zīlniece, kas visiem zīlē vienu - jābrauc vien tālāk.

Ikdienā telšu pilsētiņa Cēsu pils dārzā varētu būt visai neierasts skats, taču vakarvakarā pils dārzs uz laiku tā kļuva par riteņbraucēju mājām. Vīrs no viduslaikiem viesmīlīgi aicināja braucējus izbaudīt Cēsu īpašo atmosfēru, paklīst pa mazajām ieliņām un uzkāpt pils tornī. Vakara izskaņā baudījām kino – pēc izvēles - vēsturisku filmu par Viduslaiku maģiju vai futbola finālmaču - kas nu kuram tuvāks.

13. jūlijs. Ir velobrauciena 3.diena un visi braucēji nupat šķērsojuši Latvijas - Igaunijas robežu Valkā/Valgā un devušies 500km braucienā pa Igaunijas plašumiem.

Vakarvakars tika pavadīts lauku saimniecībā Ķempēni, kas ir slavena ar aitām, kuras var apskatīties gan ganībās pļavā, gan... hm.. arī vakariņu šķīvītī, treknas gan, bet saimnieks stāsta, ka aitu tauki neuzkrājas organismā, bet gan dod spēku, jātic vien ir!

Visi braucēji šo Vidusjūras klimatu, kas iestājies arī pie mums, panes ļoti labi- braucot ar velosipēdu vienmēr ir vējš, biežāk gan pretvējš, taču tomēr vējš, un +33 grādos tas ir ļoti atsvaidzinoši, īpaši ja var braukt pa meža radītu ēnu.

Pa ceļam tiek izmantota jebkura iespēja nopeldēties, netiek smādētas pat mazas, aizdomīgas upītes.

Tālākais velobrauciena dalībnieks - turks no Turcijas, gan ik pa laikam atgādina, ka šis nav nekāds īpašs karstums, un līdz +40 grādiem viņam braukt ar riteni ir ikdiena.

14. jūlijs. Esam pieveikuši šīs dienas 70 kilometrus un jau laicīgi nonākuši kādas Viljandi (latviski - Vīlande) skolas sporta laukumā, kur šonakt nakšņosim.

Saule un karstums, protams, turpinās, taču tas nemazina apņēmību  kilometru pa kilometram virzīties tālāk uz priekšu. Šodien mūs priecēja tikai un vienīgi asfalts - no vienas puses labi, jo ripo vieglāk, no otras - ceļš ir tā sakarsis, piķis karsts, un ēnas nav gandrīz nemaz - kā uz pannas. Rīt atkal priecāsimies par zemes ceļu putekļiem.

Vakar vakarā  Torupilli tūrisma fermā baudījām dūdu koncertu, un dažiem drosmīgajiem bija iespēja izmēģināt lidošanu mazā lidmašīnā.

Šodien uzzinājām arī to, ka tieši letiņi ir devuši vienam Igaunijas novadam nosaukumu - Muļķu zeme - izrādās, sen, sen atpakaļ igauņi te audzējuši linus un veduši uz Rīgu pārdot, bet tā kā viens otra valodu nav sapratis, tad latvieši igauņus saukuši par muļķiem. Tie, savukārt, lepni domājuši, ka viņus sauc kādā labā vārdā un tā nosaukuši arī savu zemi.

15. jūlijs. Veiksmīgi esam veikuši piekto dienu - šai dienai tika dotas divas izvēles iespējas - vai nu braukt garo vairāk kā 90 km garo maršrutu vai arī "īso" – 77 km. Protams, katram bija iespēja ceļu saīsināt arī pēc savām vēlmēm. Par sevi liek manīt smeldzošie muskuļi un sprandas, par dibeniem nemaz nerunājot..

Jāatzīst, ka Igaunijas šosejas mums mazliet sāk apnikt - uz tām ir neiedomājami karsts, tāpēc ar prieku sagaidījām došanos mazajos lauku ceļos - ar ziedošiem rudzupuķu laukiem, lauku smaržām un mākoņu kalniem. Viens no mākoņiem atnesa arī šīs dienas prieku - pamatīgu pērkona negaisu, kas patīkami atveldzēja braucējus ceļā. Negaiss atnesa arī vilni svaiga gaisa, lielais karstums uz mirkli atkāpās, un braukšana kļuva vieglāka.

18. jūlijs. Šovakar esam nonākuši jau līdz Otepei - nakšņojam Puhajarves ezera krastā. Karstums vēl nedomā atkāpties, tāpēc esam priecīgi par jebkuru iespēju veldzēties jebkāda izmēra, dziļuma un izcelsmes ūdenstilpēs.

Esam veikuši vairāk kā pusi no ceļa, vismaz dienu skaita ziņā. Tikuši prom no lielākajām šosejām, baudījām Igaunijas mazos lauku ceļus.

Divas iepriekšējās naktis pavadījām īpašās vietās - Peipusa ezera krastā  blakus bākai - svaigs gaiss un ezera spirgtums garantēts, pie tam vakarā baudījām lielisku pirti un "pērienus", jo izrādījās, ka viena no mūsu braucējam ir lieliska pirtniece.

Pēc tam sekoja Tartu, kur nakts programmā baudījām Hanzas dienu piedāvājumu - tirdziņus, izrādes un teātri. Interesanti ir nakšņot pilsētas centrā  - uz salas starp upi un kanālu. Sagādājam ne vienu vien pārsteiguma mirkli vietējiem iedzīvotājiem, uzceļot savu pilsētu viņu iecienītās pastaigu vietas malā.

Šodien dabūjām trūkties - ka izteicās Jānis - pat zobrati noelsās, ieraugot Otepes pakalnus. Bagātīgas vakariņas, brauciens ar kuģīti pa ezeru un nu jau priekšā salds un spēkus atjaunojošs miegs – rīt jāturpina braukt!

19. jūlijs. Šī diena bija patiesi notikumiem bagāta. Pamodāmies turpat, kur aizmigām - Otepē, Puhajerva ezera krastā. Pa nakti gaiss bija palicis pāris grādu vēsāks, tādēļ miegs naktī bija patiesi spirdzinošs. No rīta debesis rādījās tādas kā apmākušās, taču tajā brīdī vēl nekas neliecināja, ka varētu būt gaidāms ievērības cienīgs lietus.

Iesildījušies Otepes apkaimes ceļos, nonākam arī maršrutā, pa kuru ved Tartu maratona trase. Izmantojam izdevību saskaitīt apkaimes paugurus no skatu torņa, līdz brīdim, kad debesis savelkas pavisam draudīgas - lietus ir klāt. Daļa braucēju paspēj izmirkt līdz pēdējai vīlītei, tādēļ tieši laikā ir Sangastes saimnieku sagādātā daudzgrādu dzēriena degustācija :) Šajā brīdī piedzīvojam arī to, cik ļoti ātri spēj nomainīties laikapstākļi - ja vēl pirms brīža lija, tad pēc brīža debesis skaidrojas un sāk spīdēt saule. Tā, it kā nekāda lietus nemaz nebūtu bijis. Pēcpusdienā mūs sagaida dienas grūtākā, bet viennozīmīgi interesantākā dienas daļa - mazmazītiņi meža un pļavu ceļi, kas vijas pa pauguru pauguriem - esam sasnieguši Karulas nacionālo parku! Saule spīd, pa debesīm klejo mākoņu kalni un skats no kārtējā skatu torņa liek elpai aizrauties.. Pēdējais vakars Igaunijā - mājinieki ir sarūpējuši kūku un vīnu un aicina mūs atgriezties vēl.

20. jūlijs. Pamodāmies vēl Igaunijā. Pa nakti izbaudījām to, ka vasaras naktis var būt arī vēsas. No rīta zāle bija pilna rasas, kas solīja sausu un saulainu dienu. Tas arī piepildījās. Vēl 24 kilometri un esam Latvijā.

Emocionāla sagaidīšana uz robežas, eskorts līdz pat Apei un viesmīlīgā sagaidīšana pilsētiņā ļauj skaidri un gaiši apjaust - esam atkal mājās! Kornetu vecais lielceļš un Igaunijas pierobežas takas bija lielisks pārbaudījums bezceļu, neceļu un taciņu braukšanas prasmēm. Toties kādi skati!! No Drusku pilskalna saskatām pat Igaunijas augstāko virsotni - Munameģi. Tepat aiz Kornetiem mūs sagaida vēl kas nebijis - velo bārs – vietējie iedzīvotāji, kas braucējus cienā ar atspirdzinošu, aukstu zāļu tēju. Lieliski!

Ceļš līdz Alūksnei un tālāk ļāva izbaudīt Latvijas balto lielceļu šarmu visā to krāšņumā - "trepe" no galvas ļāva izkratīt visas sliktās domas, ja vien tādas nāca prātā, paveroties uz apkārtnes ainavām. Varam atzīt, ka Igaunijas ceļi ir labākas kvalitātes, bet mūsējie noteikti neatpaliek ainavu ziņā!

21. jūlijs. Rīts Attes dzirnavās ir laisks un nesteidzīgs - šodien mums vēlās brokastis, kuras gatavo mūsu pavāri. Esam pelnījuši pagulēt mazliet ilgāk.

Pirmos iespaidus rodam Stāmerienas pilī, izstaigājot tās zāles un parku. Pieveicam mazliet vairāk kā 10 kilometrus un nonākam Gulbenē, kur gulbenieši pacentušies ar patiesi sirsnīgu sagaidīšanu - skan dziesmas, tiek dejotas dejas, teiktas apsveikuma runas un baudīti vietējie gardumi - Ķelmēnu maizīte un konfektes.

Jaunatklājums daudziem bija Vecgulbenes muiža, pēc tās apskates tikām aicināti iestādīt pils parkā simbolisku kociņu - lai paliek atmiņām par mazliet trakiem, bet visnotaļ azartiskiem velobraucējiem. Vecgulbenē tiekam cienāti arī ar zirga gaļas zupu – izrādās sensensensenos laikos vietējam baronam bijusi varen mīļa ķēve - Blāzma. Diemžēl atgadījusies nelaime un to nācies nošaut. Barons licis ķēves gaļu noglabāt pils pagrabā.. tā nu mums šodien galdā tika celta 200 gadus vecas zirga gaļas zupa :) Cik nu tur tai zupā bija no zirga, tas lai paliek uz pils pavāru sirdsapziņas, bet garda gan.

Pavēlā pēcpusdienā Gulbenē saprotam, ka veikts tikai pusceļš, tāpēc nekas cits neatliek kā mīt pedāļus tālāk. Un te atkal paldies Gulbenes novadam - ceļi ir greiderēti un ir tik labā kvalitātē, ka riteņotājiem nav par ko sūdzēties.

22.jūlijs. Esam iekārtojuši savu telšu pilsētu Viešūra (citi saka - Kaķīša) ezera krastā. Šī diena kilometru ziņā visai īsa, toties reljefs un zemes ceļu kvalitāte to atsver.

Rīta cēlienu iesākām ar lielisku spēcinošu auzu pārslu putru, pagatavotu Silmaču klētiņā. Pēc stundas brauciena mūs laipni uzņēma Cesvaines pils. Neticams liekas fakts, ka tā pamatā uzcelta gada laikā, apdares darbi un dekorācijas sekojušas nākamajos divos; un to paveikuši 500 (!) akmens kalēji.. meistarīgs veikums.

Par atspirdzinājumiem parūpējusies bija Madonas pilsēta, laipni mūs uzņemot keramiķa Seiksta mājās. Aiz Madonas ceļš vijas pa zemes ceļiem augšā un lejā un atkal augšā, augšā, augšā.. Un tā gandrīz līdz pašam Gaiziņam. Tie, kuriem pa dienu pietrūka kustību prieka, ir gatavi doties arī ekspedīcijā uz pašu Gaiziņa virsotni! Visu cieņu - zinot, ka rīt priekšā 92 kilometri.

Brauciena laikā  varējām labi vērot, kā mainās pedāļminēju noskaņojums - sākumā visi bija spēka un enerģijas pilni, tad nāca pirmais nogurums, tad tas atkal mijās ar spēka mirkļiem, kad likās, ka varētu braukt vēl un vēl.. Šobrīd esam tikuši tajā fāzē, kad finiša taisne jau ir jūtama, nogurums pa šīm dienām ir sakrājies, taču beigu tuvums liek izbaudīt katru kopā būšanas mirkli.. Atcerēties jau kopā piedzīvoto un kalt atkal jaunus piedzīvojumu plānus.. Šovakar baudīsim saules rietu virs ezera un krāsim spēkus nākamajiem 92 kilometriem.. Rīt uz ceļa pienāks mirklis, kad odometri rādīs pieveiktus jau 1000 kilometrus.

24.jūlijs. Tas mirklis pienāca sestdien dienas vidū - mēs bijām sasnieguši Siguldu - mūsu brauciena galamērķi! Rīts iesākās Lēdmanē, viesu namā "Saliņas", kur ar ierastās velotaurītes signālu braucēji tika aicināti baudīt šī brauciena pēdējās kopējās spēcinošās brokastis - auzu pārslu putru.

 Iepriekšējās dienas lietus bija noskalojis putekļus ceļa posmam līdz Lielvārdei (ak jā, par brauciena pirmspēdējo dienu - veicām ~105 km, sagaidījām pērkona negaisu, viesojāmies brāļu Jurjānu muzejā Meņģeļos un Rūdolfa Blaumaņa Brakos, kā arī zvanījām Merilinai Monro no Ķeipenes kino muzeja, gājām pirtī un dalījām brauciena nominācijas, izlozējām lielo brauciena fotospēles uzvarētāju.. tas tā - īsumā).

Turpinām par 24.jūliju - Lielvārdē mums pievienojās arī dalībnieki, kas bija nolēmuši ar mums kopā veikt brauciena pēdējo dienu. Jāsaka, ka viegli viņiem nebija tikt mums līdzi, jo mums kā nekā treniņš bijis divu nedēļu garumā.  Patīkamu pārsteigumu bija sagādājusi Mālpils novada pašvaldība un Mālpils piensaimnieks, cienājot mūs ar gardiem sieriem. Tāpat atspirdzinājumi mūs gaidīja arī pie Allažu baznīcas. Un tad jau Sigulda - skan dziesmas, apsveikumi no vietējiem, un katram tiek iedāvināts ceļaspieķis turpmākajiem piedzīvojumiem. Gaisā virmo prieks, emocijas, enerģija un dalībnieku acīs - milzīgs lepnums par paveikto.

Ņemot vērā, ka maršrutu bija iespējams mazliet variēt pēc saviem ieskatiem un spējām, vidēji tika nobraukti 1140 km.

14 dienas.. pilnas pārsteigumu, emocijām un iespaidiem. Pilnas ar spēku izsīkuma un enerģijas pieplūduma mirkļiem. Jauniepazīti ceļi un takas, jaunas vietas un notikumi, jaunas īpašības atklātas katram pašam sevī. Jauni draugi un domubiedri, kurus visus vieno viens - piedzīvojumu kāre un veloprieks. Vajadzēs vēl daudz laika, lai sakārtotu ne vien fotogrāfijas, bet arī iespaidus, kas sagūluši pilna galva.

Paldies visiem, kas bija ar mums - sagaidīja, uzmundrināja, cienāja, stāstīja, rādīja un ļāva piedzīvot neaizmirstamus mirkļus. Varam pateikties arī lieliskajiem laikapstākļiem, kas ļāva mums sajust vasaru visā tās krāšņumā. Paldies visiem un katram, kas bija ar mums - turēja īkšķus, atbalstīja, piedomāja un sūtīja labās domas!

Velobrauciens Tour de LatEst tika īstenots Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekta „Ar velo pa Vidzemi un Dienvidigauniju” ietvaros. Projekta mērķis ir veicināt Dienvidigaunijas un Vidzemes reģiona atpazīstamību un konkurētspēju Eiropas tūrisma tirgū, paplašinot reģionu tūrisma produktu un pakalpojumu piedāvājumu.  
 
 

Velobrauciena dienasgrāmatu sagatavoja
Dana Spulle
”Aktīvā tūrisma centrs Eži”
mob. Tālr. +371 26361325

 
<< Decembris 2021 >>
POTCPSSv.
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031

Iesakām